Ziemassvētku gaisma

Reiz visi zvēri tika ielūgti uz Ziemassvētku svinībām. Vajadzējis cept torti — tik krāšņu, kādu līdz šim neviens nebija redzējis. Ikvienam vajadzēja kaut kādā veidā palīdzēt. 

Vāvere sagādāja dažādus riekstus, un zilonis palīdzēja tos drupināt. Lemuri savās garajās astēs atnesa banānus. Lapsa pagatavoja pīlādžu ievārījumu. Pingvīni ar pleznām nogludināja tortes malas, bet kolibri izkārtoja 160 svecītes. Viss izskatījās gandrīz ideāli.

Bet, pag! Kaut kā svarīga tomēr trūka.

Kurš aizdegs sveces?

Zvēri taustījās pēc sērkociņiem, bet nevarēja atrast. Kaķis mēģināja turēt pret sauli stiklu, taču ziemas gaisma nebija pietiekami spēcīga. Lācēni sita akmeni pret akmeni, tomēr neizlidoja neviena dzirkstele. Pīles atrada mazliet iekura, un jenots no visa spēka berzēja egles nūjiņu, taču neparādījās pat niecīgākais dūmu mutulītis. Zvēri jau gribēja padoties, kad lauku pelīte izšmauca ārā.

Pa tikko uzkritušo sniegu viņa devās cauri dziļam mežam uz tumšu alu kalnā. Viņai pagausinot soli un ejot iekšā, gaismas strēle apspīdēja zemē atstāto ielūgumu uz svinībām.

„Atvainojiet,” viņa nedroši, bet apņēmīgi uzrunāja tumsu. „Vai jūs varētu, lūdzu, palīdzēt?”

Tumsā uzrunātais piekrita palīdzēt, un pele devās atpakaļ uz svinībām. Kad viņa atvēra durvis, pa grīdu izpletās draudīga ēna, zvēri izdvesa bijīgu nopūtu un paklanījās.

Pie izceptās tortes piegāja meža pūķis. Viņš nedroši paskatījās uz peli, un pele viņam pamāja. Viņš ievilka elpu un izelpoja tieši tik daudz uguns, lai pēc kārtas aizdegtu visas 160 svecītes, līdz torte mirdzēja kā Ziemassvētku brīnums. Zvēri gavilēja un priecājās.

Pele pasniedza pūķim šķīvi un nazi — kā goda viesim, kam jānogriež pirmais gabals. Pūķa seja atplauka kautrīgā smaidā.

Kad visi bija krietni pamielojušies un torte bija apēsta līdz pēdējai drupačai, sākās līksmas dejas, kas nebeidzās līdz pat Ziemassvētku rītam.